Pēc tāda piedzīvojuma, kādu bijām pārcietuši, nākamajā dienā gribējās mierīgāku atpūtu. Nolēmām doties uz Žabļaku, nelielu pilsētiņu, kas ir viens no Melnkalnes tūrisma centriem. Žabļaka atrodas tieši Durmitora nacionālajā parkā, un no tās ir dažu kilometru gājiens līdz populāram tūrisma objektam — Melnajam ezeram.
EveryTrail - Atrodi pārgājienu takas Kalifornijā un citur
Uzreiz redzami vakardienas sasniegumi
Mūsu māja dienasgaismā
Draudzīgs suns
Pēc tam mums gadījās vēl viens šīs šķirnes suns, izskatījās pēc ganu suņa. Neils meklējums man pateica priekšā, ka tas izskatās pēc Rumānijas Karpatu aitu suņa, lai gan kinologi mani droši vien apspļaudīs.
Jāsaka, ka suņi vispār krietni krīt uz nerviem riteņbraucējiem. Pats es no suņiem ne pārāk baidos, neraugoties uz to, ka mani vienreiz viens tāds nopietni sakoda tieši tad, kad es pusaudža gados braucu ar riteni gar Šuņu ezeru. Bet sajūta, ka tevi tūlīt saķers ar zobiem aiz kājas, nav no patīkamajām, tāpēc es pilnībā saprotu visu pasaules baikeru bažas.
Bet, kad virsū nesas vesels centners, tad vispār nav līdz jokiem
Par laimi, parasti var vairāk vai mazāk saprast, vai dzīvnieks ir agresīvi noskaņots vai nav. Tas jums nepalīdzēs, ja esat trausla meitene vai uzreiz sāk trīcēt rokas, bet tāds brutāls lācis kā es uzreiz sāk meklēt nūju, lai krautu zvēram pa bezkaunīgo purnu. Par laimi, šis konkrētais suns bija ļoti mīlīgs un labsirdīgs.
Suņa saimnieks
Foto es ielieku tikai tāpēc, lai pateiktu, ka tad, kad es pēc 8 stundām braucu te pat atpakaļ, šis vecis stāvēja tajā pašā vietā, tieši tādā pašā pozā un ar tieši tādu pašu cigareti zobos, un pat suns blakus skraidīja.
Kad es ko tādu redzu, man uzreiz rodas notiekošā nerealitātes sajūta, it kā es būtu datorspēlē, bet cilvēki, zvēri, mājas un koki – tās ir tikai dekorācijas, kas ir nedaudz animētas, bet stundu no stundas īpaši nemainās.
Par to, kā pašreizējās paaudzes uztver realitāti kā spēles vai filmas, un pie kā tas noved, ir lieliska prezentācija iekš TED Talks (ja kas, tur var ieslēgt krievu subtitrus).
Te es palūdzu nofotografēt mājiņu, izskatās lieliski, gluži kā Frenka Loida Raita garadarbi (es citus arhitektus nezinu, tāpēc visur spraužu viņa vārdu).
Pagaidām pat pa asfaltu braucam
Interesanti, ka viens un tas pats ceļš vietām nez kāpēc ir plaisās, bet vietām kā jauns. Droši vien tas saistīts ar to, kur kūstošie ūdeņi tek vairāk, kur tie sasalst un atkūst. Kā redzat, mirušos glabā tur, kur sanāk – ja nav līdzenuma, kur kārtīgi aprakt, noliksim tieši kalnu nogāzēs.
Peļķes pa kreisi kartē atzīmētas kā purvaina teritorija
Atpūšamies kuplās dzērvenes ēnā
Ja reiz blogs ir mans, vajag arī kādu savu foto dažreiz ielikt
Piemineklis uz kalnu fona
Purvs uz kalnu fona
Pozitīvais Jura priecājas pat par parasti viņa ne pārāk ieredzēto asfaltu
Uzraksts vēsta, ka 1940. gadā te bijusi konference, un tajā piedalījies draugs Tito
Ja nu kāds nejauši nav Balkānu vēstures zinātājs, lūk, izziņa par to, kas ir draugs Tito
Josips Brozs Tito (serbohorv. Јосип Броз, Josip Broz), partijas pseidonīms Tito (serbohorv. Тито, Tito), vēlāk pseidonīms un uzvārds apvienojās — Dienvidslāvijas līderis no Otrā pasaules kara beigām līdz savai nāvei (1945—1980), maršals (29. septembrī 1943.), valsts prezidents no 1953. gada.
Josips Brozs Tito bija jauna komunistiskā virziena — titoisma — pamatlicējs.
Šis virziens radās pēc Tito un Staļina nesaskaņām. Titoisma pamatprincips bija tāds, ka katrā valstī komunisma sasniegšanas līdzekļi jānosaka pašai valstij (tātad Dienvidslāvijai), nevis ārējiem spēkiem (ar ko tika saprasta Padomju Savienība). Tito savas valdīšanas laikā īstenoja nepievienošanās politiku un nepiedalījās SEPP un Varšavas paktā.
Tito bija precējies piecas reizes.
Ar horvāta un slovēnietes dēlu Josipu Brozu-Tito pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāvija pastāvēja kā vienota valsts rekordilgu laiku — no 1945. līdz 1991. gadam — un sabruka vienpadsmit gadus pēc viņa nāves. 20. gadsimta vēsturē Tito vārds tiks atzīmēts līdzās Čērčilam, de Gollam, Rūzveltam.
Ja kādu interesē sīkumi, tie ir šeit
Vražjes ezers
Kamēr te braucām, apspriedām ar Olgu Lukšu fantastiku, tiesa gan, līdz abiem zināmiem nosaukumiem tā arī nenonācām. Es principā no mūsdienu fikcijas esmu attālinājies, cenšos lasīt enciklopēdijas, memuārus vai klasiku, bet uz Kindle pagaidām ērti lasīt tikai pēdējo. E-ink lasītājs, starp citu, nenormāli rullē, uzreiz sāc lasīt, nav atrunu, ka nav ko lasīt, neērti grāmatu turēt vai nepatīkami no ekrāna lasīt. Vienīgais, tomēr vajadzēja man paņemt Kindle Touch, tomēr uz tā šķirstīt būtu bijis ērtāk.
Tīrā idille
Vecas būdeles mijas ar piemīlīgām koka kotedžām
Drusku citādāks suns nekā iepriekšējais, bet līdzīgs
Un te Oļegs saka: nedaudz noīsināsim ceļu pāri kalnam
Kā tas beidzās, domāju, visiem jau tāpat skaidrs.
Sākumā parādās nedaudz sniega
Pēc minūtes tas ir visur
Te jau pat Robs neizturēja un pateica, ka arī visas nākamās dienas brist pa sniegu negribas, jo atbraucām taču tomēr braukāties. Par laimi, ceļa posms pa sniegu nebija liels.
. . . bet gleznains
Kamēr Oļegs orientējas, mēs iepildām ūdeni
Tieši no izkusušā sniega
Ceļš nav bez specposmiem
Klajā vietā svelmainās saules dēļ ir ļoti silti un pat karsti, bet mežā, kur egles un priedes aizēno zemi, sniegs guļ biezā slānī un stindzina ķermeni ar aukstu gaisu. Par laimi, nepagāja ne pāris stundu, kad izgājām pie daudzinātā Melnā ezera.
